Bezvērtīgais penteris

Dafuq?

Par šīs drausmīgās vietnes (viitne.tumblr.com) eksistenci atminējos tikko, pārbaudot savu meilu, kura aizņemtības statuss ir 0%, jo man kā nolaiferim nav draugu, līdz ar to ar nevienam nenāk ne prātā man rakstīt. Bet pirmīt - ieraudzīju meilā ziņu no tumblr, ka manam blogam (?) (pats drīzāk to nosauktu par verbālo podu) ir jauns sekotājs. DAFUQ? Tas ir true - tagad varēšu mirt laimīgs un apmierināts (ne jau seksuāli, man meitenes nedod). Šīs pēkšņās inerces vadīts sāku lasīt ar “dafuq” cienīgu sejas izteiksmi savu šo te “Bezjēdzīgo penteri” (nemaz neiedomājies uzrakstīt mana bloga nosaukumu ar mazo burtu, mazs man ir kaut kas cits, tādēļ uztveršu to personīgi). Postu apakšā redzu tekstu - 1 year ago. Tātad mans smagākais nolife periods ir bijis pirms gada. Svinam “Bezjēdzīgā pentera” gada jubileju un turpinam gausties par to cik viss ir slikti.

Uztveršu, ka šis te ir tas pats, kas rakstīt kursadarbu vai pētījumu, jo tas man šobrīd ar steigu ir jādara, bet es prioritātes dzīvē sadalu pats. Vērtīgāk ir uzrakstīt vēsturisku rindkopu, kura radīs asas diskusijas sabiedrībā (“OO, kas tas ir, tas viitne?”; “Ojā, viņš ir tik seksīgs!” utt.), nevis sākt rakstīt pētījumu, kuram pateicoties es varētu pabeigt šo kursu.

Es ārā.

(Šo ieteicams lasīt ar trīs acīm, ja Tev ir tikai divas - tad Tu nemaz neesi līdz šai vietai ticis).

Ekskrementi.

Mācos atpazīt burtus un alfabētu. Pie reizes arī notiek mācības rakstīšanā uz datora klaviatūras. Šis būs treniņš. Ar virsrakstu domāju suņu ekskrementus (arī visa šī teksta gabala vērtību). Šodien izdevās papētīt izdaiļātās ietves. Skaisti. Brūna un dzeltena krāsa vērojama ik pēc 2, 3 metriem. Es nesaku pilnīgi neko sliktu par šādu pieeju ietvju noformēšanā. Es pats dirstu aiz katra stūra, ja būtu suns. Vienīgās problēmas man šis trotuāru dizains sagādāja domājot par to, kur eju. Parasti es to nedaru, eju, nepievēršot uzmanību tam, kas man atrodas zem kājām. Tagad sāku arī pievērst uzmanību apkārtnei. Pirmāmkārtām jau lai neuzskrietu virsū kādam invalīdam, kurš no manis var piedzīt sāpju naudu, otrkārt - lai neiekāptu kādā mēslā vai urīna izplūdumā un nenosmērētu savus apavus. Man jau būtu pofig, bet šaubos vai kāds manā vietā pēc tam tīrītu manus apgānītos apavus, jo pats es nevēlētos to darīt. Kā jau teicu, man nav nekādu pretenziju ne pret suņu saimniekiem, kuri ved dirst savus mīluļus turpat pie savām mājām, dzīvokļiem, ne pret pašiem suņiem, kuri jūtas tik apmierināti, kad var atbrīvoties no iekšās uzkrātajiem liekumiem. Man, ja neskaita apavu sasmērēšanas faktoru (varbūt ne tikai apavu, ledus ir slidens, kā zināms), tas pat patīk. Centos uz to skatīties ar māksliniecisku piegājienu. Neesmu mākslas eksperts, bet šie visi iepriekšminētie veidojumi izskatās labi. Vaina ir tajā, ka cilvēki zin ka tie ir mēsli vai urīns. Tādejādi lielākajai daļai pilsoņu ir negatīva attieksme pret suņu (arī civilizētāku būtņu) dabisko vajadzību kārtošanu uz ielas. Fekālijas nav nekas slikts. Atceries to. Piemēram, ja kāds izslavināts mākslinieks uzgleznotu kādu savu šedevru, zemi attēlojot ar fekālijām un sauli attēlojot izmantotu urīnu, kritiķi vai vienkārši ar mākslu nesaistīti cilvēki novērtētu darbu kā izdevušos vai pat fantastisku. Protams, ja šis darbs viņiem ietu pie sirds (kā asinis). Ir dzirdēts par daudziem šāda veida psiholoģiskiem ekperimentiem. Protams, kā pētāmie objekti nav izmantoti izkārnījumi, bet princips viens un tas pats. Es varētu būt pirmais, kurš veic psiholoģiskus ekperimentus, pētījumus par galveno objektu izmantojot ekskrementus. Šajos pētījumos ir pierādījies, ka cilvēks zinot kas ir “lācītim vēderā” novērtē objektu savādāk, nekā nezinot objekta izcelsmi. Es uzskatu, ka lācītim vēderā ir kautkāda viegli uzliesmojoša sintētiska vate. Tātad, gribēju pateikt, ka sabiedrības viedoklis nav ne sūda vērts. Ja jau iet runa par sūdiem, tad lepojos ar savu ideāli izvēlēto teicienu. Ļoti liela atbilstība tematam. Esmu ģeniāls. Mums ir jāsāk cienīt mūsu pašu organismu pārstrādātās, izdalītās vielas. Savu mēslu nemīlēšana ir necieņa pret sevi. Es nerunāju par kāda cita paveikto sava organisma iztīrīšanu. Ja es būtu studējis mākslu, tad noteiktu pavēstītu arī kādu kompozīciju veidoja šīs dienas redzētās, nejauši veidotās instalācijas uz ielas, bet es neorientējos kompozīciju noteikšanā, tādēļ to Jūs neuzzināsiet.

Visas iepriekšminētās darbības un tēli ir tikai manā debīlajā prātā un nekam no  augstāk esošā teksta minētā nav saistības ar realitāti. Tā ka nepiekasies un ej izārstē kašķi.

Jābeidz vienreiz dzert. Jāsāk divreiz.

Man šobrīd ir diezgan grūti rakstīt. Man ir problēmas ar skatiena noturēšanu uz klaviatūru. Tāpat cenšos rokas noturēt miera stāvoklī, bez trīces. Neizdodas. Vakar dzēru un tagad sēžu ar nodzertu viepli. Pirms mirkļa izkratīju pēdējās šķīstošās kafijas paliekas. Liepājas kafija ir laba kafija. Es nezinu vai tā ir ražota Latvijā vai nav. Pofig. Man liekas, ka ir. Pofig vēlreiz. Neuzskatu sevi par alkaholiķi, bet man patīk dzert. Dievinu sajūtu, kad spirts skalo mani no iekšpuses. Dievinu sajūtu, kad sāku just tieksmi runāt skaļāk kā ierasts, (sāku bļaut) dievinu sajūtu ,kad man skatiens sāk palikt arvien šķībāks un šķībāks, kā Pizas tornis (neesmu dievticīgs, vārda “dievinu” izvēle notika pilnīgi spontāni). Vienmēr cenšos pietesties tā pamatīgi, pamatīgāk par ēkas pamatiem, līdz mani sāk vadīt citi, nezināmi spēki. Mans skaidrais saprāts dodas atvaļinājumā (kārtējā) un blekouts vairs nav tālu. Es rūpējos par savu veselību, tādēļ dodu arī atelpu savam skaidrajam prātam, aizstājot to ar citu, ne tik apdomīgu, ne tik vestibulāro sistēmu darbinošu, bet ne sliktāku manas rīcības noteicēju. Alkahols mani valdzina. Kad manam barības vadam cauri plūst lētākais atrastais degvīns, mani pārņem baudas trīsas kā nimfomānei velkot gultā kādu izskatīgu un dabas apdāvinātu vīrieti. Šad tad var arī degvīnam uzdzert alu. Tas ir nāvējošs combo. Vārdu “nāvējošs” lietoju labā nozīmē. Bet par to man vienmēr nākas atbildēt šādos brīžos kā šis. Es notīrīšu tā cilvēka kurpes, kurš man ieteiks kādu derīgu, reāli darbojošos antifūgas līdzekli. Vienalga kādu - dzeramu, ēdamu, laizāmu, dirsā spraužamu. Man ir uzlikts kaut kāds antialkaholiķu lāsts. Zinu, ka vairākiem man apkārtesošajiem pjaneriem ir savas receptes kā pārdzīvot pēcpjankas dienu. Man tādas nav. Ejiet dirst tie, kuriem nav paģiru. Man nekad nesāp jebaļņiks ,man reibst. Varbūt es nekad neizguļu dzērumu? Varētu tā būt, jo es nemaz nevēlos to darīt. Zvanīšu uz vietām, kur iespējams lūgt medicīnisku palīdzību. Aizlūdziet par manām aknām. Šobrīd gatavojos izdarīt vienu no lielākajām savas dzīves kļūdām - nospiest Create post.

Vakars.

Kārtējais vakars un kārtējais bezpriģelis. Neatvainojos par žargonu. Šodien nācās paspriedelēt par gaļu. Ja gribi zināt precīzāk - par vistas gaļu. Aļņu un bebru pautus piekāšu. Tas ir dīvaini, ka viens strādnieks (kāvējs, vistu slepkava, ādas nogriezējs, naža, cirvja virtuozs utt.) padara to vistu kustēties nespejīgu, sadala daļās un es to pēctam cepu un ēdu. Jā, es neesmu normāls. Funktierēju arī par to, kā jēls gaļas klucis nokļūstot uz karstas, eļļainas pannas, kļūst saturīgāks un cietāks. Šķiet, ka iepriekšējā teikumā vajadzēja ievietot vēl vienu komatu (komats izskatās šādi - , ). Man liekas, ka tur veidojās divdabja teiciens, bet neesmu simtprocentīgi drošs par to. Vārdu “simtprocentīgi” varēju rakstīt arī šādi - 100% . Kāpēc neuzrakstīju ? Atbildi vari lasīt lapas augšējā labajā malā, rakstītu ar maziem, melniem burtiem. Trīs vārdu teikums. Tā, prinicpā ir atbilde uz jebkuru Tavu jautājumu man. Vēljoprojām jūtos šokēts par gaļas transformēšanās spējām. Vislielāko neizpratni, gan manī raisa, tas, ka neviens man to nevar paskaidrot. Varbūt negrib? Es uzskatu, ka neviens to nemaz nezin, haha. Visi izliekās par baigajiem lopkopjiem un Ķekavas putnu fabrikas (vai kā to sauc) darbiniekiem. Braukšu uz laukiem un paprasīšu pats kādai vistai, ja kāds gailis pirmstam mani nebūs sadūris ar savu knābi vai muti. Saukšo to par cieto muti. Es gribu ēst vistu spalvas. Kapēc es tās nekur nevaru iegādāties? Vēlviens mistisks fakts. Pilnīgi iespējams, ka kāda bargā kundze grib sev vistas spalvas kažoku vai šalli. Man pietiktu ar paklāju tualetē. Vistas gaļā esot par 10% mazāk tauku, kā citās gaļās. Ko lai tagad dara? Nav ne jausmas. Es gribu iemācīties kaut vistas. Šķiet, ka Rīgā to man neizdosies iemācīties. Esmu pilns ar olbaltumvielām. Tas man palīdz dzīvot. Vēl tikai viena ideja - cik daudz olu iet bojā, kad to pašu izdara pati vista? Kādam varbūt olas patīk labāk par to dējējām. Tās vismaz nerada neciešamas skaņas. Ceru, ka daudzkas tiek darīts miera sarunās starp vistu un olu cienītājiem. Uzņemat daudz fosforu , kāliju, nātriju un nomirstiet aiz laimes.